Atceries to skaņu? Blāvo, stiklaino šķindoņu veco audekla bikšu kabatā, kad skrien mājās pusdienās. Tās nav monētas. Tā ir bagātība. Tava personīgā dārgumu kolekcija, kur katram priekšmetam ir sava cena un vēsture. Pepsi korķis nav nekas.
Turbo košļājamās gumijas ieliktnis ar retu Ferrari — tā ir nopietna lieta. Bet pāri visām šīm bagātībām, kā ģenerālsekretārs pār Politbiroju, slējās VIŅŠ. Stikla bumba. Nē, ne tā blāvā, duļķaini zaļā vai zilā. Bet šī. Liela, smaga, pilnīgi caurspīdīga, ar visu Visumu, kas sasaldēts iekšpusē…
Dārgumi no audekla bikšu kabatas
Daudzkrāsaina spirāle, kas stiepjas bezgalībā. Noslēpumaina gaisa burbuļu “medūza”. Miniatūra Andromedas miglāja, tādu, ko varētu paslēpt dūrē. Par šādu “kosmosu” viņi dotu duci, dažreiz pat divus dučus parastu bumbiņu. Viņi ar to nespēlētos, baidoties to salauzt. Viņi to īpašā klusumā izņēma no kabatām, noķēra ar to saules staru un piemiedza acis, pētot tajā sasalušo burvību.
Un iedomājieties manu pārsteigumu, kad, būdams pieaugušais, es uzzināju, ka lielākā daļa no šiem “dārgakmeņiem”… bija parastas rūpnieciskas izejvielas.
Skarbā patiesība: Stikla šķiedras galaktika
Jā, jūs dzirdējāt pareizi. Lielākā daļa šo stikla bumbiņu jeb “bumbiņu” tika ražotas stikla rūpnīcās nevis kā rotaļlietas, bet gan kā pusfabrikāti. Pēc tam tās tika izmantotas stiklšķiedras, izolācijas, visu veidu sietu un citu tautsaimniecībā noderīgu priekšmetu ražošanai.
Stikls bija parasts, sodas kaļķa. Un krāsas piešķīra metālu oksīdi: kobalts radīja tumši zilu krāsu, hroms – zaļu, bet selēns – dzintaru. Tātad kādam rūpnīcas direktoram tie nebija “zvaigžņu miglāji”, bet gan “trīs tonnu bumbiņu partija ar pievienotu kobalta oksīdu”. Diezgan romantiski, vai ne?
Bet tad no kurienes, radās šī hipnotizējošā spirāle vienkāršas rūpnieciskas bumbiņas iekšpusē? Vai tā tiešām bija tikai sakritība?
Roku darbs jeb kā ielikt dvēseli stiklā
Un šeit slēpjas noslēpums. 99% bumbiņu bija vienkāršas. Izkausēts stikls tika vienkārši pilināts, un tas sacietēja parastās krāsainās vai caurspīdīgās sfērās. Lētas un jautras. Bet tas 1%… šie paši mūsu kolekciju “karaļi”… bija gandrīz roku darba rezultāts. Mūsdienās visu ražo bezdvēseliska montāžas līnija, bet toreiz cilvēciskais faktors bija visur.
Iedomājieties meistarīgu stikla pūtēju. Viņš paņem caurspīdīga stikla masu, tik karstu kā saule. Tad viņš paņem krāsainus stikla stieņus – zilus, sarkanus, dzeltenus. Viņš tos sakausē šajā masā. Un tad viņš sāk to vīt, stiept un veidot. Kā bārmenis, kas jauc sarežģītu kokteili.
Šajā brīdī pati “galaktika” piedzima sarkankarstajā masā. Ar katru meistara rokas pagriezienu, ar katru kustību spirāle no jauna savijās. Bija neiespējami izveidot divas absolūti identiskas bumbiņas. Katram no tiem bija savs unikāls raksts. Katrs no tiem bija konkrēta cilvēka noskaņojuma un prasmju nospiedums konkrētā brīdī.
Un tad šī garā stikla “desa” ar rakstu iekšpusē tika vienkārši sagriezta gabaliņos, kas, atdziestot, pārvērtās mūsu dārgajās bumbiņās.
Kāpēc tās vairs netiek ražotas šādi (un nekad netiks ražotas)?
Kāpēc šī maģija pazuda? Atbilde ir vienkārša un skumja: ekonomika.
Ieradās ķīniešu konveijera lente. Tā iemācījās saražot miljoniem pilnīgi identisku, tomēr pilnīgi bezdvēselisku stikla pērlīšu stundā. Tās ir spožas, tās ir lētas, bet tās ir… garlaicīgas. Tām nav nekāda noslēpuma. Tām trūkst tās pašas roku darba “kļūdas”, kas padarīja katru padomju bumbiņu unikālu.
Lasi vēl: Uztaisīsim Jaunā gada svētku galdam klasisko ”Rasolu” ar pavisam savādākām garšām
Kāpēc maksāt amatniekam par viņa rūpīgo, unikālo darbu, ja var pārpludināt katru veikalu ar lētām, masveidā ražotām precēm? Roku darbs kļuva neizdevīgs. Māksla padevās biznesam. Pati “dvēsele”, ko amatnieks mēdza vērpt karstā stiklā, izrādījās neizdevīga.
Reiz es sarunājos ar vecu kolekcionāru, onkuli Juri, kurš kolekcionē visādus artefaktus no manas padomju bērnības. Es viņam parādīju skaistu modernu bumbiņu no rotaļlietu veikala. Viņš to grozīja rokās, iesmējās un atdeva man atpakaļ.
“Tagad bumbiņa ir tikai bumbiņa. Stikla gabals. Bet toreiz katra no tām bija kosmoss. Roku darbs, saproti? Meistara dvēsele, viņa noskaņojums tajā dienā ir sastingusi tajā. Un dvēsele… dvēseli nevar uzlikt uz konveijera lentes.”
